25/10/2023
Iedomājieties, ka izstāde ir aina no filmas – sastindzis brīdis notikumu plūsmā, kas veido filmas naratīvu. Tad, iespējams, sāksiet iztēloties, kas būtu varējis notikt pirms tam un kas sekos vēlāk. Varbūt pat sāksiet prātot, kādā vidē rit filmas darbība, kas to raksturo, kas to ir veidojis. Tā piepeši būsiet iztēlojušies veselu pasauli, kuru pētīt un atklāt.
Tā mēs ar mākslinieku Ufi Isoloto (Uffe Isolotto) radījām “Mūsu mājas bija zeme” pieteiku- mu Venēcijas biennāles 2022 konkursam. Iecerējām izdomātu pasauli, kurā mīt neliela kentauru ģimene – viens no viņiem laiž pasaulē jaunu dzīvību, otrs ir miris.
No šī atskaites punkta sākām šo iedomu pasauli attīstīt, pievienot arvien jaunas “lietas” – priekšmetus, varoņus, sižetus, laika līnijas; visu, ko redzat izstādē un par ko varat lasīt pavadošajā stāstā.
Viens no pirmajiem papildinājumiem bija daba. Precīzāk, daba lauksaimnieciskā izpratnē – pieradinātā daba, kuru cilvēki ir veidojuši tūkstošiem gadu, lai sevi uzturētu. Mūs aizrāva lauksaimniecības vēsture Dānijā un tās iespējamā nākotne augsto tehnoloģiju laikmetā.
Bet, protams, mēs pievienojām arī dabu kā tādu. Jo, lai gan cilvēki ir spējuši to lauk- saimnieciski pieradināt, savvaļai – nepieradinātajai, mežonīgajai dabai – arvien ir būtiska loma, nosakot, kādi mēs esam. Tā sniedz fundamentālu kontekstu, kas noteic, kā un kur mēs dzīvojam. Tā rada izaicinājumus un paver iespējas, kas ir bezgalīgas.
Būtībā izstāde ir par abpusējām attiecībām starp cilvēkiem un dabu, kuras daļa mēs visi esam. Izstāde piedāvā iztēloties, kā cilvēks lauksaimnieks izskatīsies pasaulē, kurā valdīs mākslīgais intelekts un klimata pārmaiņas. Iztēloties cilvēka attiecības ar dabu – nevis atsvešinātas, bet iesaistošas. Tādas, kurās cilvēks ir aktīvi klātesošs dabas norisēs, piedzīvo- jot gan izaicinājumus, gan brīnumainas pieredzes.
Tad kur tajā visā ir “Uzplaukums”?
Burtiskā nozīmē varētu sacīt – to iemieso jūraszāļu klēpji, kuros guļ kentaure, visapkārt izkaisītais ražas birums, kolonnu rotājumi un abu kentauru drānās ieaustajās caurulēs plūstošais zilais šķidrums. “Lietas”, kurās izpaužas daba, kas ir pārveidojusies par ko atšķirīgu, mums, šodienas cilvēkiem, nezināmu.
Varētu sacīt, ka “Uzplaukums” ir kentauru apdzīvotās pasaules naratīva galvenā tēma. Tā ir izplatīta metafora, kas apzīmē civilizācijas augšupeju caur dabas savaldīšanu, taču šī iejaukšanās dabas norisēs var novest pie mutācijām, kuru rezultātā attiecīgā civilizācija var kļūt pārlieku varena un pat postoša ne tikai dabai, bet arī sev pašai. Pasaule, kurā mājo kentauri, netieši liecina par šāda “Uzplaukuma” raksturu un brīdina, ka tas var novest pie sabrukuma. Tomēr par spīti pēcapokalipses gaisotnei kentauri rādās esam atraduši veidu, kā ienest jaunajā vidē nākamības un turpinājuma solījumu, atgriežoties pie vienkārša zemkopju dzīvesveida un laižot pasaulē atvasi – jaunas sākotnes iemiesojumu.
Esmu uzrakstījis izstādei pavadošo stāstu, kura nosaukums ir “No zemes klēpja”. Tas vēsta par jaunā kentaura pieredzi “Uzplaukuma” pasaulē. Es to rakstīju angliski, taču teksts adaptēts latviski, un esmu gandarīts un pagodināts, ka aktrise Iveta Pole to ir ieskaņojusi audio versijā. Stāsts pieejams arī drukātā veidā.
Ufe Isoloto darbojas telpiskajā un digitālajā tēlniecībā, videomākslā un animācijā. 2007. gadā absolvējis Dānijas Karalisko mākslas akadēmiju. Dzīvo un strādā Kopenhāgenā, piedalās izstādēs Dānijā un ārvalstīs, tostarp, eksponējies ARKEN laikmetīgās mākslas muzejā, Dānijas Mākslinieku savienības izstāžu zālē, Sv. Nikolaja baznīcas laikmetīgās mākslas centrā un Malmes mākslas galerijā. Darbi iekļauti Dānijas Nacionālās galerijas un Holstebro mākslas muzeja kolekcijās. 2022. gadā pārstāvējis Dāniju Venēcijas mākslas biennālē.
Savā daiļradē mākslinieks pastāvīgi atgriežas pie mūsdienu mainīgās tehnoloģiskās realitātes atspoguļošanas un apjēgsmes ar kompozītķermeņu palīdzību, izaicinot iestāvējušos priekšstatus par cilvēcisko un necilvēcisko. Viņa darbu uzmanības centrā ir tā dēvētais posthumānais stāvoklis, kurā cilvēks arvien vairāk atsvešinās no paša radītajām tehnoloģijām un kur atgriešanās pie dabas kļūst jo dienas, jo grūtāka.
Jākobam Lillemozem ir Kopenhāgenas Universitātē iegūts doktora grāds mākslas vēsturē ar fokusu uz jauno mediju mākslu un katastrofu pētniecību. Viņš sarakstījis vairākas grāmatas par Amerikas kino, bijis mākslas žurnāla “Frieze” korespondents un autors mākslas kritikas platformā Kunstkritikk.dk. 2022. gada Venēcijas mākslas biennālē kūrējis Dānijas paviljonā skatāmo Ufes Isoloto izstādi “Mūsu mājas bija Zeme”.
